Pārdomas par Bībeles lasījumu maijā

Maija lasījums sākās ar Jēzus notiesāšanas un nāves aprakstu Lūkas evaņģēlijā un turpinājās ar Jēzus mācību Jāņa evaņģēlijā. Jāņa evaņģēlijs ir īpašs, jo Jēzus tajā atklāj sevi visvairāk. Visam Jāņa evaņģēlijam cauri vijas tik dziļa doma, atklāsme par to, kas ir Jēzus, ka tā liek bijībā nodrebēt, krist ceļos, pienest slavu un pielūgsmi paša Dieva Dēlam. Tās ir manas izjūtas, lasot un tādas bija arī Jēzus mācekļu izjūtas to dzirdot. Jēzus izsaka 7 spēcīgus apgalvojumus: “ES ESMU…” un vēl 8. apgalvojumu : “Es tas esmu” (Jāņa 18:5) (jaunajā tulkojumā: ES ESMU TAS) Šī frāze grieķu valodā, kurā bija uzrakstīti evaņģēliji, saskan ar frāzi Vecajā Derībā, ebreju valodā, kura atrodama 1. Mozus grāmatā 3:14. Kad Mozus redzēja degošo ērkšķu krūmu, kurš dega un nesadega, tad viņš dzirdēja Dieva balsi. “… Es esmu, kas Es esmu! Viņš sacīja Tā tev jārunā ar Izraēla bērniem: “ES ESMU”- tas mani sūtījis pie jums.” Dievs sevi nosauca vārdā “ES ESMU” Tas nozīmē, ka Dievs ir VIENMĒR ESOŠS. Viņš ir BIJIS tas, kurš ir bijis vienmēr, Viņš IR, tas, kurš vienmēr eksistē un Viņš BŪS tas, kurš mūžīgi BŪS. Ebreji zināja šo Dieva vārdu, tāpēc dzirdot šo frāzi no Jēzus, viņus pārņēma īpaša bijība un atklāsme, ka Jēzus ir Dievs.

1. ES ESMU DZĪVĪBAS MAIZE (Jāņa 6:35). Kad Jēzus bija pabarojis ar piecām maizēm un divām zivīm piectūkstoš cilvēku, tad ļaudis teica: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē” (Jāņa 6:14). Viņi sāka domāt, ka Jēzus varbūt ir gaidītais Mesija. Pēc ļaužu paēdināšanas, mācekļi dodas ar laivu pāri Ģenecaretes ezeram, kurš ir tik liels kā jūra, un kurā mēdz sacelties vētras. Nakts vidū viņi ierauga Jēzu nākam pa ūdens virsu. Jēzus viņus mierina teikdams šos zīmīgos vārdus “Es esmu, nebīstieties!“ (jaunais tulk.). Arī ļaudis pēc šādas atklāsmes dodas apkārt ezeram un meklē, kur palicis Jēzus. Tad Jēzus viņiem skaidro par savu sūtību un saka: “Es esmu dzīvības maize.”

2. ES ESMU PASAULES GAISMA (Jāņa 8:12). Šoreiz Jēzus cilvēkus pārsteidz ar savu rīcību un attieksmi. Viņš nenosoda laulības pārkāpēju, kuru farizeji bija gatavi nomētāt ar akmeņiem, tā izpildot bauslības prasību. Viņš saka: “Arī es tevi nepazudināšu. Ej un negrēko vairs!“ un saka: “Es esmu pasaules gaisma, kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu.” Farizeji iesāk diskusiju ar Jēzu, lai noskaidrotu, kāpēc Viņš tā rīkojās un tā saka. Un atkal Jēzus saka zīmīgos vārdus: Ja jūs neticēsiet, ka ES TAS ESMU, jūs mirsiet savos grēkos.” Tas viņus pārsteidz vēl vairāk un viņi saka: “Kas tu esi? Jēzus viņiem atbildēja: SĀKUMS, kas ar jums runā” (jaunais tulk.).

3. ES ESMU DURVIS (Jāņa 10:9). 9. nodaļā lasām, ka spriedze pieaug. Jēzus izdziedina aklo pie Ziloas dīķa sabatā. Tas izsauc farizeju sašutumu. Ja arī kāds bija sācis domāt, ka Jēzus ir Mesija, Dieva Dēls, tad šis notikums izraisa šaubas. Daži farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo viņš nesvētī sabatu”. Bet citi sacīja: “Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?” Un tie sāka šķelties savā starpā.” (Jāņa 9:16). Tie, kas bija sadusmojušies nolēma, ja vēlreiz dzirdēs, ka kāds (vai Jēzus) apliecinās, ka viņš ir Mesija, tad izslēgs to no draudzes. Bet tie, kas viņu klausījās saņēma vēl dziļākus skaidrojumus. “ES esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts (Jāņa 10:9).

4. ES ESMU LABAIS GANS (Jāņa 10:11). Jēzus turpina atklāt savu daudzpusīgumu un norāda, ka ir nācis atdot dzīvību par savām avīm, un ka Tēvs Dievs viņu mīl un ir sūtījis. Nu plaisa paliek arvien lielāka, nu jau dusmīgie draud ne tikai izslēgt no draudzes, bet jau apgalvo, ka Viņā ir velns. (Jāņa 10:20-21). Bet tie, kuri grib zināt patiesību jautā: “Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri!“ (Jāņa 11:24). Tad Jēzus saka: “Es un Tēvs mēs esam viens”. Tad nu dusmīgajiem pacietības mērs ir pilns un viņi nes akmeņus, lai Jēzu nogalinātu. (Jāņa 10:30-31). Toties ieinteresētie sāk pa īstam ticēt. (Jāņa 10:42)

5. ES ESMU AUGŠĀMCELŠANĀS UN DZĪVĪBA. (Jāņa 11:25) Centrālais notikums Jēzus sevis atklāšanas procesā ir Lācara uzmodināšana no nāves. Visi Jēzus vārdi par sevi ir saistīti ar kādām darbībām un notikumiem. Redzot reālu mirušā cilvēka atdzīvošanos, Jēzus vārdu jēga izgaismojas daudz skaidrāk. Nu ir reāls pierādījums Jēzus dievišķībai. Neviens nevar palikt vienaldzīgs. Vai nu jātic, vai arī šis ir jāizbeidz. Augstie priesteri un farizeji pieņem lēmumu Jēzu nogalināt un pamato to ar pavisam savtīgiem un racionāliem mērķiem – ja visi sāks Viņam ticēt, atnāks romieši un atņems mums zemi un tautu. (Jāņa 11:48)

6. ES ESMU CEĻŠ, PATIESĪBA UN DZĪVĪBA. (Jāņa 14:6) Jēzus dodas uz Jeruzalemi. Tauta ir sašķelta Viņa dēļ. Vieni sauc: “Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā, Izraēla ķēniņš!“ Bet otri slepeni kaldina plānus, kā Jēzu nogalināt un pie viena arī Lācaru, jo tieši viņa augšāmcelšanās dēļ daudz ļaužu sāka ticēt. (Jāņa 11:57, Jāņa 12:10-13) Mācekļi ir noraizējušies, nobijušies, neziņā. Jēzus viņus iedrošina, “Jūsu sirdis lai neizbīstas!“ (Jāņa 14:1), paskaidro savu ceļu un norāda ceļu viņiem. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani.“ (Jāņa 14:6)

7. ES ESMU ĪSTAIS VĪNA KOKS. (Jāņa 15:1) Šis ir pēdējais apgalvojums ES ESMU sērijā. Jēzus vēlas pateikt, ka bez manis jūs nenieka nespējat (Jāņa 15:5). Viņš apsola savu klātbūtni, savu spēku, savu mīlestību, savu palīdzību, paklausīt lūgšanas. Šos pēdējos divus apgalvojumus Viņš velta saviem mācekļiem.

Lasot šīs Jēzus atklāsmes, mēģinot kaut nedaudz iejusties Viņa klausītāju lomā, jādomā par Dieva brīnišķīgo, vienreizējo plānu kā atklāt cilvēkiem SEVI Jēzus Kristus personā. Jēzus ir mana dzīvības maize, mana gaisma, durvis pa kurām varu droši ieiet, Viņš ir mans labais gans, Viņš ir sagādājis man mūžīgo dzīvību, Viņš man rāda ceļu un atklāj patiesību, viņš ir manas dzīvības avots kā vīna koks saviem zariem. Aleluja! Āmen!

Pārdomas sagatavoja Ruta Majevska.